Kas ir pastāvīgums meža oglekļa projektos?

Divi visbiežāk lietotie jēdzieni saistībā ar oglekļa projektiem ir papildināmība un pastāvīgums. Bieži vien tie tiek pieminēti kopā ar oglekļa kredītu kvalitāti vai arī runājot par to, kā izvairīties no zaļmaldināšanas, – tie ir galvenie jēdzieni, kas jāsaprot ikvienam zemes īpašniekam vai kredītu pircējam, kurš iesaistīts brīvprātīgajos oglekļa tirgos. Aplūkosim detalizēti, sākot ar pastāvīgumu.

Kas ir pastāvīgums?

Īsumā – pastāvīgums ir jēdziens, kas raksturo to, cik ilgi ogleklis ir piesaistīts un kāds ir tā atgriešanas (t. i., atkārtotas izlaišanas atmosfērā) risks. Atgriešana var notikt dažādos veidos. Ar mežsaimniecību saistītos oglekļa projektos biežākie atgriešanas cēloņi ir ugunsgrēki, sadalīšanās un mežizstrāde, kam seko koksnes izmantošana ātri nolietojamos produktos (piemēram, papīrā). Lai izpētītu pastāvīgumu, kā piemēru izmantosim vidusmēra koku. Ja šopavasar iestādīsiet nelielu Norvēģijas priedes stādu, tas (ja viss noritēs labi) turpinās augt daudzus gadu desmitus, piesaistot no gaisa CO₂, to pārsvēršot biomasā. Tā oglekli uzkrās stumbrā, zaros, skujās un saknēs.

Daļa no šīs uzglabāšanas ir ilgtermiņa, piemēram, stumbrs, kas saglabāsies visu koka dzīves ciklu (vairāk nekā 50 gadus) un pat ilgāk, ja no kokmateriāliem tiks izgatavotas mēbeles vai uzbūvēta māja. Daļa no tās ir īslaicīga – priežu skujas var nokrist zemē un sadalīties mazāk nekā gada laikā pēc to izaugšanas, atkārtoti atbrīvojot CO₂ atpakaļ atmosfērā.

Kāds ir vispārējais priedes oglekļa uzglabāšanas pastāvīgums? Grūti pateikt, bet kā vienkāršu likumsakarību var minēt to, ka metodikas, ko izmantojuši tādi verificētāji kā Verra, bieži vien pieņem, ka visu augšanas ciklu aptuveni puse no kopējās koka biomasas tiek uzglabāta un pēc tam novākta. Tātad, ja mūsu hipotētiskā priede turpinās augt 80 gadus un uzkrās kopumā 1,5 tonnas CO₂, mēs to varētu uzskatīt par 0,75 t CO₂e ar 80 gadu pastāvīgumu.

Kā pastāvīgums atšķiras dažādos oglekļa projektu veidos?

Kopumā apmežošanas projektu pastāvīgums tiek aprēķināts kā 30–80 gadi. Šo pastāvīgumu lielākoties aprēķina, pamatojoties uz līguma ilgumu, nevis uz koku potenciālo mūža ilgumu, jo vairākumam jauniestādīto mežu lielāko ietekmi uz to ilgmūžību rada mežizstrādes cikli, nevis koku dabiskais dzīves cikls. Tāpēc apmežošanas projekti nodrošina pastāvīgumu, noslēdzot līgumus, kas paredz, ka zemes īpašniekam ir pienākums saglabāt mežu noteiktu laikposmu.

Aplūkojot plašāku oglekļa kredītu veidu sarakstu, redzam, ka pastāvīgums dažādos projektos ir ļoti atšķirīgs. Projektiem, kas saistīti ar mineralizāciju (CO₂ pārvēršanu karbonātā un līdzīgos minerālos), ir vieni no ilgākajiem uzglabāšanas termiņiem – faktiski šādi piesaistītais ogleklis var būt piesaistīts uz visiem laikiem.

Savukārt augsnes oglekļa projektiem parasti tiek aprēķināts mazākais pastāvīgums, jo tiem ir ļoti augsts atgriešanas risks.

Kādēļ pastāvīgums ir svarīgs?

Būtībā pastāvīgums ir svarīgs, jo CO₂ Zemes atmosfērā pastāv ilgstoši. Tiklīdz ar jebkādiem līdzekļiem tiek izvadīts papildu CO₂, sākas laika atskaite: aptuveni 60–80 % no izdalītā CO₂ tiek absorbēts (galvenokārt okeānos) pirmajos 200 gados. Tomēr atlikušie 20–40 % saglabāsies ilgu laiku – no 300 gadiem līdz pat 1000 gadiem. Ņemiet vērā – tas nozīmē nevis to, ka atsevišķa CO₂ molekula saglabājas tik ilgi (tās vidējais mūžs ir 5 gadi), bet gan to, ka papildus izdalītais CO₂ būtībā rada pārpalikumu, kura absorbcija oglekļa aprites ciklā prasa zināmu laiku.

Uztveriet to kā plūdus pilsētas ielās pēc spēcīga lietus: kanalizācija viegli uztver atsevišķas H₂O molekulas, bet, ja to daudzums vienlaikus ir liels, paies laiks, kamēr papildu ūdens tiks aizvadīts ar parasto līdzekļu palīdzību (un, ja lietus ir īpaši spēcīgs vai teritorija ir zemā vietā, liekā ūdens aizvākšanai var nākties izmantot sūkņus).

Tāpēc, ja vēlamies nodrošināt CO₂ uzkrāšanos, lai kompensētu mūsu kopējās emisijas, ir jāņem vērā pastāvīgums. Ja mūsu metodēm ir vidēji zems pastāvīgums (<50 gadi), mēs nepietiekami kompensējam izdalīto CO₂, jo uzkrāšanās perioda beigās atmosfērā būs gandrīz divkāršojies CO₂ daudzums – tas, ko mēs uzkrājam un izlaidām, kā arī lielākā daļa sākotnējā CO₂, ko mēs kompensējām un kas vēl nav absorbēts.

Vai tas nenozīmē, ka mums būtu jākoncentrējas tikai uz ļoti ilglaicīgu uzglabāšanu – 1000 un vairāk gadu?

Gan jā, gan nē. Ideālā pasaulē visa oglekļa kompensācija tiktu veikta, izmantojot ļoti ilga termiņa uzglabāšanas risinājumus, piemēram, tiešo gaisa uztveršanu (DAC) ar ģeoloģisko uzglabāšanu vai pastiprinātu dēdēšanu (pazīstama arī kā mineralizācija). Tomēr šo iespēju kopējā ikgadējā jauda pasaulē pašlaik ir zems piecciparu tonnu CO₂ apjoms. Saskaņā ar 2021. gada datiem visas DAC iekārtas pasaulē kopīgi uzkrāj mazāk nekā 10 000 tonnu CO₂ gadā, un to vidējās izmaksas ir aptuveni 500–1000 EUR/tCO 2e.

Turpretim, lai risinātu mūsu pašreizējo un vēsturisko emisiju problēmu, mums būs jāpiesaista aptuveni 10 gigatonnu (tas ir 1 miljards jeb 1 000 000 000 tonnu) CO₂ gadā līdz aptuveni 21. gadsimta vidum. Ir skaidrs, ka ar DAC un mineralizāciju vien nepietiks.

Šo trūkumu var mazināt ar dabas balstītiem risinājumiem (viens no tiem ir oglekļa piesaiste mežsaimniecībā). Lai gan pastāvīgums ir mazāks, šos risinājumus var vieglāk paplašināt, tie ir izdevīgāki un sniedz daudz papildu ieguvumu, piemēram, biotopu aizsardzību, ūdens attīrīšanu, kokmateriālus, citas preces utt. Mežsaimniecības oglekļa projekti var būt efektīvs veids, kā samazināt oglekli atmosfērā, tajā pašā laikā aizsargājot dabu, ja tie tiek apvienoti ar pietiekamiem drošības pasākumiem, lai nodrošinātu maksimālu pastāvīgumu (piemēram, izmantojot līgumus, kas attur no priekšlaicīgas jaunaudžu mežu izciršanas).