Rokasgrāmata par egļu astoņzobu mizgrauzi

Tas ir nopietns drauds eglēm un var iznīcināt plašas meža teritorijas. Šajā rakstā mēs pārrunāsim, ko tās dara, kā tās pamanīt, un vissvarīgāko, proti, kā mazināt šo mazo negantnieku radītos egļu bojājumus.

Avots: Meža īpašnieku kooperatīvs Mežsaimnieks

Kāpēc tā ir problēma?

Klimata pārmaiņu un globālās sasilšanas dēļ pēdējos gados mizgraužu populācija ir ievērojami palielinājusies. Kopumā tam ir divi iemesli. Siltāks laiks ilgāku periodu nozīmē, ka vabolēm ir vairāk laika vairoties un tām gadā rodas nevis viena, bet divas paaudzes. Turklāt sausums padara egles vājākas, jo tās izstrādā mazāk sveķu, tāpēc ir neaizsargātākas pret uzbrukumiem.

Kad vidējā temperatūra sasniedz 20 °C, vaboles sāk lidot un uzbrūk savītušām un novājinātām eglēm, it īpaši pēc vētrām karstās un sausās vasarās. Tās vairojas eglēs, kuras skārušas vējgāzes un kurām ir citu veidu bojājumi. Tas var radīt kaitējumu, kas pārsniedz sākotnēji vētras izraisītos bojājumus. Ja vaboļu ir daudz, tās var uzbrukt arī pilnīgi veselām eglēm un tās iznīcināt.

Egļu astoņzobu mizgrauži parasti uzbrūk lielām eglēm (parasti lielākām par 14 cm diametrā), turklāt īpaši jāsargā egles, kas ir vecākas par 50 gadiem.

Avots: Privātā kolekcija

Kā tās uzbrūk?

Kad ir pienācis laiks uzbrukt eglei, ar koku vispirms saskaras egļu astoņzobu mizgraužu tēviņš. Tēviņš ierokas stumbrā un rada pārošanās vietu, kuru sauc arī par kopulācijas telpu, kas galu galā nogalina koku. Kad koks ir miris, tēviņš piesaista 2–3 mātītes. Tās izrok tuneļus un dēj olas. Vēlāk arī kāpuri izrok barošanās tuneļus.

Avots: Latvijas Valsts Meži "LVM un LVMI "Silava" filma par mizgrauzi".

Egļu astoņzobu mizgrauži skaitļos:

• Viena mātīte var izdēt 60 olas.
• Lai nogalinātu koku, nepieciešams no 3000 (sausā un karstā vasarā) līdz 7000 (mitrā un aukstā vasarā) vaboļu.
• 1 m3 koka, kas palicis mežā, var vairoties līdz 70 000 vaboļu.

Kā pamanīt egļu astoņzobu mizgraužus?

Ja redzat egli ar brūnām skujām un/vai atlupušu mizu, tad jau ir par vēlu. Koks ir miris un tajā vairs nav vaboļu, jo tās ir pārcēlušās uz nākamo koku. Ir grūti pamanīt kokus, kuros nesen parādījušās vaboles. Galvenās pazīmes ir nelieli (~1 mm) iekļūšanas caurumi vai brūni mizas putekļi uz koka stumbra, parasti tie ir zem zariem vai pie sakņu kakla (vieta, kur pie celma sāk parādīties saknes). Iekļūšanas caurumu būs ļoti maz, tādēļ parasti vieglāk ir pamanīt mizas putekļu daļiņas. Ja uz stumbra ir daudz caurumu, tie varētu būt arī izejas caurumi,un mizgraužu, visticamāk, tur vairs nav.

Avots: Latvijas Valsts Meži "LVM un LVMI "Silava" filma par mizgrauzi".

Avots: Latvijas Valsts Meži "LVM un LVMI "Silava" filma par mizgrauzi".

Kā esošajiem egļu mežiem samazināt risku?

Ja no iepriekšējā rudens vai ziemas perioda ir palikušas bojātas, vēja sagāztas, salauztas un/vai noliekušās egles, tad šīs teritorijas ir jāsakopj un egles jāaizved, jo vaboles sākumā centīsies iekļūt tieši novājinātās eglēs. Tas jādara pirms aktīvā perioda, kad vaboles sāk lidot, tātad pirms 1. aprīļa.

Turklāt īpaša uzmanība jāpievērš egļu kultūrām, kas ir vecākas par 50 gadiem. Ja šādos kokos iekļūs vaboles, tie, visticamāk, neizdzīvos. Labākā prakse ir tos nocirst, lai novērstu vaboļu iekļūšanu blakus esošajās kultūrās.

Lidojošās vaboles var noķert ar feromonu slazdiem. Tos izmanto svaigām eglēm kailcirtēs. Slazdiem jābūt 500 m rādiusā no kultūras, kas jāaizsargā, un tie ir regulāri jātīra, citādi tie nepilda savu funkciju. Latvijā šādu slazdu izmantošanai nepieciešama Valsts augu aizsardzības dienesta atļauja. Līdzīgi noteikumi var būt spēkā arī citās ES valstīs.

Avots: Latvijas Valsts Meži "LVM un LVMI "Silava" filma par mizgrauzi".

Kā samazināt turpmāka kaitējuma risku?

Padomju laikos egles tika iestādītas papīrmalkas audzēšanas nolūkā, tāpēc kultūras stādījumiem bija augsts blīvums (~5000 koki uz ha). Tolaik likums ļāva veikt koku retināšanu, kad tie bija ~40 gadus veci. Tā izveidojās blīvi meži un koki ar vājiem vainagiem un sakņu sistēmām. Tā rezultātā radās vājas, pret vētrām trauslas egles, kas attiecīgi bija arī diezgan neaizsargātas pret egļu astoņzobu mizgraužu uzbrukumu. Mūsdienās mežu atjaunošana un apmežošana jāveic ar labas kvalitātes stādiem, kurus nestāda pārāk blīvi, un, kad egles sāk savstarpēji konkurēt, konkurences mazināšanas nolūkos jāveic sastāva kopšanas cirte. Parasti ap katru koku tiek atstāts apmēram 2,5 m liels laukums, vēlāk tiek veikta viena krājas kopšanas cirte un pēc tam – galvenā cirte.

Vēl viens svarīgs veids, kā pēc iespējas samazināt kaitējumu, ir dažādu koku sugu izmantošana stādīšanas laikā, jo tādā veidā egles tiek izretinātas, kas ierobežo vaboļu resursus un apgrūtina to vairošanos. Piemēram, mēs zinām zemes īpašniekus, kas šī iemesla dēļ pamīšus stāda egles un bērzus.

Ir svarīgi arī stādīt egles tām piemērotās augsnēs. Pretējā gadījumā egļu augšana var tikt kavēta, kas radīs novājinātus kokus. Kā jau minējām, ir lielāka iespēja, ka egļu astoņzobu mizgrauži sabojās tieši novājinātus kokus.